Pāris dienas atpakaļ pirmizrādi piedzīvoja Jāņa Streiča filma ”Rūdolfa mantojums”, kuru demonstrēja kinoteātros visā Latvijā. Tai skaitā arī Majoru kultūras nama kinoteātrī.

Pēdējā laikā kinoseansi Majoros nebija apmeklēti, bet šīs filmas pirmizrāde kalpoja kā labs iemesls šo tradīciju pārtraukt. Diemžēl pirms filmas sākuma sanāca piedzīvot ne pārāk omulīgus mirkļus.

Pirms ne pārāk omulīgā mirkļa vajadzētu iestarpināt arī šo to pozitīvu- ļoti iepriecināja piepildītā kinoteātra zāle. Tas liecina, ka filma spēj pulcēt pilnas zāles, ja vien tā ir/solās būt laba. Vairāk tādus seansus Majoru kinoteātrim.
Bet nu atpakaļ pie ne tās glaimojošākās daļas.

Var jau būt, ka tā ir kultūras dzīves nabadzība, bet lietas būtību tas nemaina- Majoru kultūras nama kinoteātris ne tuvu nav kinoteātra cienīgs.

Ja pilnas skatītāju zāles priekšā, tieši pirms seansa sākuma, tiek uzstutēts statīvs ar projektoru un sākas darbības tā ieslēgšanā, tad jāsāk domāt, ka es neatrodos otras lielākās (platības ziņā) Latvijas pilsētas kinoteātrī, bet gan ļoti nomaļā lauku kultūras namā (nav nekas personīgs pret lauku kultūras namiem).

Vairāk kā piecas minūtes visi skatītāji sēž zālē un vēro vienu nabaga vīriņu, kurš visādi cenšas atdzīvināt ekrānu, bet jau kuro reizi ekrānā tikai nomirgo uzraksts ”no show”. Viss, kas skatītājiem tiek piedāvāts pirms seansa ir vīriņa izmisīgie centieni, skraidot no projektora līdz netālu noliktajam datoram (?) vai gājiens pēc kaut kādiem vadiem vai instrumentiem.

Pēc vairāku minūšu darbošanās skatītāju priekšā, ekrāns atdzīvojās un parādoties uzrakstam- ”filma ”Rūdolfa mantojums” [un palaišanas poga ''play''], skatītāji apbalvoja projektora vīriņu ar aplausiem un filma varēja sākties.

Lai vai kā, bet filma ”Rūdolfa mantojums” bija laba un pirmsseansa šovs ar projektora palaišanu, cerams nevienam omu nesabojāja. Tikai iespaids par Majoru kinoteātri, kā 21.gadsimta iestādi, gan ir pamatīgi iedragāts.