Taku orientēšanās – arī tiem, kas ratiņkrēslā

Reti kurš zina, taču pēdējos desmit gados, pateicoties entuziastam Jānim Bergam, Latvijā sāk attīstīties taku orientēšanās – sacensības, kurās dalībnieki netiek dalīti pēc vecuma, dzimuma, veselības stāvokļa vai fiziskās sagatavotības, šajās distancēs startē arī cilvēki ar kustību ierobežojumiem. Jāpiebilst, ka pasaulē šo sporta veidu pazīst jau apmēram 20 gadu.

“Ir pierādījies, ka taku orientēšanās ir viens no retajiem sporta veidiem Latvijā, kurā var rast gandarījumu invalīdi. Arī es esmu organizējis dažas taku orientēšanās sacensības skolās bērniem ar dažādiem kustību traucējumiem. Tas prieks, ko redz viņu acīs pēc pasākuma, ne ar ko nav salīdzināms!” atklāj J.Bergs. “Nedrīkst rasties situācija, ka mēs sagatavojam spēcīgu jauno paaudzi, taču finansējuma viņu startiem starptautiskajās sacensībās nebūs.”

Šajā orientēšanās sporta veidā rezultātu nosaka nevis pēc distancē patērētā laika, bet gan pēc iegūtiem punktiem par navigācijas precizitāti. Distances šajās sacensībās tiek iekārtotas tā, lai to visā garumā no starta līdz finišam bez īpašām grūtībām spēj veikt jebkurš dalībnieks, arī tas, kurš pārvietojas ar braucamkrēsliem, ar kruķiem, ar spieķiem vai ar pavadītāja rokas atbalsta palīdzību. Distances var atrasties mežā, parkā vai citā apvidū. Sportista uzdevums, ejot pa kartē norādīto taku, apstājoties pie katra kontrolpunkta jeb navigācijas punkta, ir noteikt, kurš no dabā esošajiem karodziņiem atbilst kartē atzīmētā apļa centram un leģendai. Sportists nekādā gadījumā nedrīkst noiet no taciņas.

Pašvaldības neatsaka

“Arī šo sacensību organizēšana prasa līdzekļus – mums jāsagatavo kartes un balvas dalībniekiem. Tāpēc dalībnieki maksā dalības maksu. Taču, neskatoties uz to, ka naudas paliek arvien mazāk, orientieristu entuziasms nenoplok, lai gan, piemēram, lai atbrauktu no Siguldas uz sacensībām Rīgā, sportistam jārēķinās ar trim četriem latiem,” atklāj J.Bergs, piebilstot, ka Jūrmalas pašvaldība viņa vadītajam klubam “Liedags” finansējumā nekad nav atteikusi.

J.Bergs kā vienu no aktīvajām dinastijām uzteic Rukšānu ģimeni no Siguldas: “Zita ļoti aktīvi iesaistās sacensību rīkošanā un popularizēšanā, arī viņas vīrs Atis un bērni ir lieli entuziasti.” Pati Z.Rukšāne – pērnā gada uzvarētāja atklātajā grupā – smej, ka taku orientēšanās viņas vecumā ir vienīgais sporta veids, ar ko var nodarboties: “Skriet vairs neskrienu, bet orientēšanās, arī taku orientēšanās, ir lieliska iespēja pavadīt laiku kopā ar ģimeni.”

pilnu rakstu lasiet lv.lv